Labradoru retrīveru senči dzīvoja Ņūfaundlendas salā, Kanādā. Labradori ir
cēlušies no tā saucamajiem Ņūfaundlendas salas ūdens suņiem, acīmredzot, gan mūsdienu labradoram,
gan ņūfaundlendam ir kopēji pirmsākumi. Līdz šim nav pilnīgi skaidrs, vai Ņūfaundlendas suņi bija
Ziemeļamerikas indiāņu vietējie suņi, vai arī tie bija pirmo Eiropiešu atvesto suņu pēcnācēji. Tā
laika ņūfaundlendas suņi bija dažādi, bija lielāki, masīvāki suņi ar garāku apmatojumu un bija
vieglāki, mazāka auguma ņūfaundlendas suņi.
Retrīverus no Ņūfaundlendas dēvēja dažādi - Sent-Džonsa suns, Sent-Džonsa
labradoras suns, mazais ņūfaundlends, Ņūfaundlendas retrīvers, labradors. Nosaukumu "labradors"
deviņpadsmitā gadsimta vidū lietoja arī aktīvākais ņūfaundlendas labradoru importētājs uz
Lielbritāniju, grāfs Malmsberijs III, lai atšķirtu tos no masīvākiem, lielākiem ņūfaundlendiem.
Vārds "labradors", iespējams ir cēlies no portugāļu "lavrador", kas nozīmē "strādnieks" vai
"darba".
Lai kā arī būtu, gan Ņūfaundlendas iedzīvotāji, gan jūrnieki, īpaši
portugāļi, iecienīja labradoru senčus. Šie suņu mīlēja ūdeni, teicami peldēja un nira, palīdzēja
cilvēkam izvilkt no ūdens tīklus, pienesa zivis, kā arī ķēra no tīkliem izkritušās zivis; uz
kuģiem tie bija gan jūrnieku biedri, gan palīgi.
18. - 19. gs. starp Ņūfaundlendu un Lielbritāniju pastāvēja aktīva kuģošana.
Britiem, īpaši aristokrātiem - medību cienītājiem, iepatikās šie strādīgie, ūdeni mīlošie suņi.
19. gs. izdevumos labradori bieži tika aprakstīti kā vislabākie retrīveri (no angļu valodas vārda
retrieve - atgūt, atdabūt, vārds retriever apzīmē suņa medību pienākumu pienest nošauto medījumu,
parasti putnu). Izmantošanai medībās piemērotāki bija mazāka izmēra, vieglāki ņūfaundlendas
suņi.
19. gs. Lielbritānijā sākās labradora retrīvera šķirnes veidošana. Medību
īpašību uzlabošanai Ņūfaundlendas retrīveri tika krustoti ar vairāku šķirņu suņiem, piemēram, ar
pointeriem. Ņūfaundlendas suņu ievešana Lielbritānijā turpinājās līdz 1885. gadam, kad
Lielbritānijā tika ieviesti stingrie karantīnas noteikumi. Taču vēl 1932.-1933. g. daži audzētāji
atrada labradoru dzimtajos krastos divus ņūfaundlendas suņus - kuci un suni, kurus atveda uz
Lielbritāniju.
1904. g. Anglijas Kennel klubs atzina labradoru retrīveru par patstāvīgu
šķirni. Pirmie labradori nebija vienveidīgi, tie varēja būt ar īsāku vai garāku apmatojumu,
līdzīgi gludspalvainajam retrīveram, ar kuru šķirnes pirmsākumos acīmredzot tika krustoti.
Attīstoties šķirnei, suņi kļuva vienveidīgāki, tika nostiprinātas šķirnei raksturīgās pazīmes.
Mūsdienu labradors ar ārējo izskatu atšķiras no pagājušo gadsimtu labradora, iespējams, arī
nākotnē audzētāji vēlēsies kaut ko pilnveidot labradors eksterjerā, taču nemainīgam jāpaliek
labradora raksturam - izcilām mednieka īpašībām, spējai apgūt visu jauno, dzīvespriekam,
labsirdībai - visam tam, kas ļāva labradoram retrīveram iekarot cilvēku sirdis un
prātus.
